Grozs
0
0,00 €
Bizness ir mans otrais bērns jeb kā nesajukt prātā
2025-02-04
Domāju, ikviena strādājoša sieviete piekritīs, ka apvienot darbu ar mammas lomu nav tas vieglākais uzdevums. No vienas puses, apkārtējie gaida, ka tu apzinīgi aprūpēsi savu mazuli, vadāsi viņu uz dārziņu, pulciņiem, vēlāk uz skolu, mazgāsi, tīrīsi, gatavosi ēst un pa starpām atcerēsies arī vīru apčubināt, bet otrā pusē ir darbs, kur arī tiek sagaidīts, ka tu ar visu tiksi galā. Un jā, protams, tev arī jāatrod laiks šopingam, fitnesam un visam pārējam, lai vienmēr labi izskatītos.
Savulaik, kad mans bērns nupat bija sācis bērnudārza gaitas, es iekārtojos uz pilnu slodzi vienā firmā. Nostrādāju tur nepilnus divus gadus, un šajā laikā man diezgan stipri riebās katra darba diena. Viens no iemesliem bija kolēģu attieksme, jo kaut kā bija sagadījies, ka tajā nelielajā kolektīvā nevienam citam bērnu nebija un tādēļ arī nevarēju gaidīt izpratni ne bērna slimošanas laikā, ne, piemēram, nokavējot darbu, jo bērns visu rītu bija kliedzis, un tamlīdzīgi. Par vasaru, kad bērnudārzs ir ciet, nemaz nerunāsim.
Kad aizgāju no turienes un sāku strādāt sev, pirmais ieguvums bija brīvība izvēlēties, kad strādāt un kad būt kopā ar savu bērnu. Tādā ziņā šis lēmums man ir palīdzējis būt drusku labākai mammai.
Tomēr, kā var spriest pēc virsraksta, arī šāda dzīve nav gluži rožu dārzs. Sākt biznesu no nulles ir līdzīgi kā laist pasaulē vēl vienu mazuli. Tāpat kā bērnu audzināšanas gadījumā, lai ko teiktu visādi biznesa kouči, vienas receptes nav. Tev ir bēbītis, un tu mācies ar to apieties. Kamēr tas ir tikai ideja, tev šķiet, ka viss ies kā pa diedziņu, taču tad tu attopies uz sejas peļķē un saproti, ka ne vella...
Būtībā reizē audzināt bērnu un taisīt biznesu nozīmē, ka tas pirmais bērns ir spiests redzēt, kā mamma cenšas tam otram bērnam iemācīt staigāt, bet tas visu laiku klūp un krīt.
Lielākā daļa atmet ar roku pirmajos piecos gados, un es viņus absolūti saprotu. Man nav tāda daba, tāpēc es katru reizi to mazuli ceļu kājās un lieku iet tālāk.
Līdz ar brīvību, ko dod sava lieta, nāk arī liela atbildība un bieži vien arī ļoti liels stress, jo nav priekšnieka, kam pasūdzēties vai uzvelt vainu, vai paprasīt algas pielikumu. Viss ir atkarīgs no pašas darba, kas nebeidzas nekad.
Esmu sapratusi, ka svarīgākais nav tikt galā ar visiem darbiem, bet gan ar tarakāniem savā galvā.
Lai tas būtu iespējams, ir nenormāli svarīgi nošķirt darbu no citām lietām. Kovida mājsēdes laikā darbs pārņēma pilnīgi visu un vēlāk stipri atspēlējās. Tagad zinu – ir jāiemācās pateikt "nē", pat ja tobrīd šķiet, ka vēl ir jauda. Ir burtiski jāpiespiež sevi atslēgties no darba, pat ja tas aizrauj.
Jāsaka, ka tulkošanas darbs paņem ārkārtīgi daudz prāta resursu. Tas ir garīgi nogurdinošs process. Varbūt kādam, kas rok grāvjus, tas liktos smieklīgi, taču pārgurt var nenormāli. Lai to līdzsvarotu, ir vērts ieviest ikdienā ar prāta piepūlēšanu nesaistītas aktivitātes – sportu, rotaļas ar bērniem, pārgājienus dabā, kino, grāmatas, radošas nodarbes un tā tālāk.
Viss ģeniālais ir vienkāršs, un tāda ir arī atbilde uz jautājumu, kā nesajukt prātā. Cita lieta, ka tas prasa zināmu piespiešanos, tādēļ ceļš uz izdegšanu ir taisnāks nekā tas, kas ved uz sava prāta un ikdienas sakārtošanu. Taču tas ir to vērts.