Grozs
0
0,00 €
Why China?
2025-01-23
Ja par katru jautājumu, ko esmu pazaudējusi Ķīnā, man maksātu piecīti, es varētu ātri vien kļūt stāvus bagāta. Vai par katru šķībo skatienu, kas pauž kaut ko starp nožēlu un skaudību... Vispār man tur nekas nav pazudis, bet liekas, ka esmu tur kaut ko atradusi. Pastāstīšu, kā un kāpēc mēs tikām līdz Ķīnai.
Sensenos laikos, kad radās Sonkeigo, manā e-pasta kastītē iekrita vēstule no kādas meitenes. Viņa tolaik mācījās Ķīnā, drīz gatavojās atgriezties Latvijā un meklēja darbu. Vēstule kā jau vēstule, taču kaut kas īpašs tajā bija. Es ik pa laikam atceros mūsu pirmo sarunu un domāju, ka, ja vairāk cilvēku meklētu darbu ar tādu attieksmi, pasaule kļūtu labāka. Baigi banāli, protams. Bet ziniet, tas ir tik skaisti - tu runā ar cilvēku un viņam ir nevis jautājumi par to, cik maksās, kad būs algas pielikums un vai būs veselības apdrošināšana, bet idejas. Ļoti daudz ideju un reāla, patiesa interese. Patiesību sakot, es ciest nevaru darba intervijas. Cilvēki vienmēr nāk uztraukušies, bet es jau pati uztraucos ne mazāk. Man ir grūti, jo latiņa ir uzcelta ļoti augstu. Es pat vairs neslēpju, ka no visiem sagaidu tieši tādu attieksmi.
Jā, par mūsu Ķīnas meiteni. Dzīve iegrozījās tā, ka Latvijā viņa neatgriezās. Viņa vienkārši laika gaitā kļuva par manu labo roku un cilvēku, uz kuru dažreiz varu paļauties vairāk nekā uz tiem, kas sēž Rīgas ofisā. Tas par emocijām. Skarbajā realitātē notika tā, ka mēs diezgan ilgi taustījām tirgu un mēģinājām saprast, no kura gala tikt iekšā. Pagrieziena punkts bija 2015. gads, kad mums Latvijas ES prezidentūras sakarā bija uzticēts organizēt Ķīnā plašu kultūras programmu. Ķīniešiem patīk uzņēmumi, kurus atbalsta valsts, un prezidentūras programma tieši to nozīmēja, tāpēc tajā laikā mums atvērās daudzas durvis, kuras pirms tam bija ciet.
Mums viss izdevās ļoti skaisti, lai gan, ja būtu iespēja to visu atkārtot, es daudz ko darītu citādi. Ar šodienas pieredzi. Tolaik tas bija pilnīgs ārprāts.
Tagad mums Ķīnā ir vesela rinda sadarbības partneru un viss notiek. Kā pie ķīniešiem, protams, bet tas ir stāsts citai reizei. Piemēram, vienu gadu mēs uztaisījām Latvijas nacionālo stendu vienā lielā pasākumā, kur piedalījās daudzas Eiropas valstis. Pekinas pašvaldības amapersonas nāca visu inspicēt un mūsu (Latvijas) stendu atzina par visinteresantāko. Nu, labi, tā ir tāda lielīšanās. Bet zināt, kuros brīžos es jūtos patiešām laimīga? Kad viss plānotais materializējas un es varu no malas uz to visu skatīties. Uz uzrakstiem "Latvija" un smaidīgiem cilvēkiem, kuri brauc pāri puspasaulei, lai parādītu, ka vispār ir tāda Latvija. Viņi nesūdzas, ka dzīve grūta un valdība slikta. Viņi iet un dara labus darbus. Varbūt vēsture viņus neatcerēsies, taču šeit un tagad viņu darbs ir ļoti svarīgs. Viņi ir kā tādi mazi diedziņi, kas pamazām sasien kopā Latviju un Ķīnu. Un nesakiet, ka tas ir slikti! Štrunts par komunismu, tam nav nekāda sakara ar parasto cilvēku.
Svarīgi ir tas, ka tādā veidā abām pusēm paplašinās skats uz pasauli. Tieši to es laikam esmu Ķīnā atradusi. Plašumu. Sajūtu, ka pasaule ir liela un iespēju ir milzum daudz. Arī atskārsmi par to, ka nekas nav tā, kā mums no attāluma šķiet. Lai saprastu, ir jāpieiet tuvāk. To mēs Sonkeigo darām - būvējam tiltiņus, lai cilvēki varētu pieiet tuvāk viens otram.